Kolekcionārs Pēteris Sičevs stāsta par 20 000 eiro vērtu Latvijas naudaszīmi un atklāj 500 latu banknotes noslēpumu

2020-06-26 10:05:07
Birkas: numismātika, kolekcionāri, Latvija

Lapa: Sākums


Banknošu kolekcionārs Pēteris Sičevs par dārgāko Latvijas naudaszīmi, banknotēm kā investīciju objektu un mīklaino sešstaru zvaigzni uz 500 latu banknotes.

 


Kā tu, būdams psihologs, nonāci līdz banknošu kolekcionēšanai?

Antikvariātam es pievērsos diezgan netipiski – nebiju ne kolekcionārs, ne arī uztvēru vecas lietas kā investīciju objektu. Pirms kādiem astoņiem gadiem pētīju savu ciltskoku un ar pārsteigumu atklāju, ka mans vecvectēvs 20. gadsimta sākumā ir bijis Ņujorkā. Nevarēju saprast – kā tad tā, vienkāršs Liepājas iedzīvotājs jau pirms vairāk nekā 100 gadiem aizbraucis uz Ņujorku? Un neviens man nevarēja izskaidrot, kā viņš tur ir nokļuvis. Sāku pats rakties un interesēties par to laika posmu. Runājos ar vēsturniekiem un kolekcionāriem, līdz uzdūros uz Libavas naudaszīmēm, kas bija uzdrukātas uz tvaikoņu līnijas Liepāja–Ņujorka biļetēm!

Atvaino par nezināšanu, bet kas ir Libavas naudaszīmes?

Nauda, ko Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Liepājā izdeva vācu okupācijas iestādes. Krievi bija aizbēguši, Krievijas nauda izņemta no apgrozības, un pilsēta palikusi bez naudas. Vāciešiem nācās drukāt jaunu naudu, un to viņi nodrukāja pa virsu kuģu biļetēm. Tolaik valdīja papīra deficīts, un viņi bija paņēmuši papīra ruļļus, uz kurām bija sadrukātas Liepāja–Ņujorka kuģu biļetes. Tā es uzzināju, ka ir bijis tāds kuģis.

Sāku rakties dziļāk, līdz noskaidroju, ka Liepājā ir bijuši seši okeāna kuģi, kuri regulāri kursējuši uz Ņujorku. Viens no tiem pat piedalījies Titānika glābšanā, jo atradies netālu no katastrofas vietas. Šie seši kuģi bijuši vienīgie visā cariskajā Krievijā, kas katru nedēļu kursējuši uz Ameriku. Tā pamazām izpētīju, ka mans vecvectēvs, kurš bija klauns, bija ticis uz viena no šiem kuģiem un aizbraucis uz Ņujorku. Visu to skaidrojot, es par Liepāju un tā laika Latviju uzzināju tik daudz jauna, ka pievērsos šai izpētei nopietnāk, lielāku uzmanību pievēršot naudai, konkrēti banknotēm. Jo katra banknote par savu laiku spēj pastāstīt pārsteidzoši daudz.

Ko, piemēram, no tām var uzzināt?

Pētot banknotes, var uzzināt daudz interesanta. Piemēram, kad uz banknotēm pirmo reizi parādās latviešu valoda un kā tā mainās; sākumā, piemēram, rakstīja Latwija, pēc neilga laika to nomainīja Latvija. Vispār latviešu uzraksti uz banknotēm pirmo reizi parādījās 1915. gadā uz vācu okupācijas laikā Jelgavā izdotas naudas. To vēl varēja uzskatīt par pašvaldības naudu, bet 1916. gadā uz vācu izdotajām ostmarkām ir uzraksti gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Uz cara laiku banknotēm latviešu valodā nekas nebija rakstīts atšķirībā no Somijas markām un Polijas zlotiem, ko arī izdeva Krievijas impērijā, taču šīm teritorijām bija zināma autonomija un privilēģijas, ieskaitot savu naudu. Baltijai šādu privilēģiju nebija.

Kur tik unikālas banknotes vispār var atrast?

Mūsdienās nekur apkārt tās vairs nemētājas – ne omas skapītī, ne vecu māju bēniņos. Tādās vietās var atrast cara laiku naudu, ko vairumā drukāja vēl Krievijas Pagaidu valdība un Ļeņins. Tieši tajos juku laikos izdotā nauda arī bija atrodama vecmāmiņu skapjos, jo tā ir inflācijas nauda ar lieliem nomināliem. Virsū rakstīts, ka tie ir 100 rubļi, taču izdošanas laikā tās patiesībā bija tīrās kapeikas. Es pats pie savas omas atradu veselu paciņu tādas naudas. Daudzas no juku laikos izdotajām banknotēm drukāja uz tik nekvalitatīva papīra, ka jau pēc pāris mēnešiem tās bija kā netīras lupatas.

Kur retās banknotes var atrast? Ja antikvariātu īpašniekiem kaut ko tādu atnes, viņi uzreiz zina, kurus šādas lietas var interesēt. Otrs ceļš ir profesionālie kolekcionāri, kuri ir dzīvojuši arī pirms gadu desmitiem. Tagad reizi mēnesī Latvijā notiek lielais kolekcionāru salidojums 6. vidusskolā, kas atrodas Čaka ielā, tur arī parasti apgrozās cilvēki, kuri par tādām lietām interesējas. Mēdz būt tā – lai tiktu pie banknotes, kas tevi interesē, ir jāmeklē, pret ko to iemainīt; teiksim, pretī vajag kādu retu pastmarku. Kaut ko var nopirkt izsolēs, kaut ko var atrast arī e-bay.

Ko banknošu kolekcionāri parasti medī?

Nopietni kolekcionāri mēdz izvēlēties ne tikai vēsturiskas tēmas, bet arī retas banknotes un retus gadus. Viens no galvenajiem kritērijiem ir banknotes stāvoklis – ideālā gadījumā banknote ir ņemta no pakas un vispār nav bijusi apritē. Mājās tādas lietas atrast nav iespējams, tādas var atrast tikai kolekcionāru aprindās. Pirmās Latvijas Republikas banknotes, kas ir ideālā stāvoklī, var maksāt lielu naudu – vairākus simtus eiro.

Man gan interesantākas liktos tās, kas ir salīmētas, mazliet nospeķotas un uz kuras kāds grāmatvedis ar ķīmisko zīmuli kaut ko atķeksējis...

Jā, mana mamma saka tieši tāpat – ko tu man rādi tās sterilās banknotes, tajās taču nevar sajust laikmeta garšu! Taču kolekcionāru vidē tādas banknotes skaitīsies krietni lētākas nekā pilnīgi svaigas.

Ir kolekcijas, kas vāktas vairākās paaudzēs. Piemēram, nesen viens kolekcionārs pārdeva pasaulē lielāko latviešu banknošu kolekciju, ko aizsācis bija viņa tēvs. Pirmais kolekcionāru vilnis bija padomju laikos, tad nāca deviņdesmitie gadi, kad daudzi vecie kolekcionāri brauca projām no Latvijas un izpārdeva savas kolekcijas; tad varēja atrast daudz retu lietu. Kolekcionāri parasti ir ļoti specifiska publika un nelabprāt kaut ko laiž ārā no rokām, tāpēc ikvienas nopietnas kolekcijas parādīšanās tirgū ir liels notikums.

Tātad, lai cik skarbi tas izklausītos, jāgaida, kad kāds kolekcionārs noliks karoti, lai varētu tikt pie viņa mantojuma?

Godīgi sakot, tieši tā tas arī notiek. Latvijā ir apmēram 20 ļoti nopietni kolekcionāri, kuriem ir iespaidīgas kolekcijas, bet viņi visi ir pensijas gados, un jaunie gaida, kad nu kāds varbūt laidīs savu kolekciju tirgū. Nereti jau laikus ievada sarunas ar ģimeni, lai vēlāk būtu pirmais rindā uz kolekciju...

Cik maksā izcila banknošu kolekcija? Vairākus desmitus tūkstošus eiro?

Var maksāt pat ap pusmiljonu. Vismaz tā kolekcija, ko pieminēju, tika pārdota kādam ķīnietim apmēram par tādu summu. Pat, ja pārdevējs to skaitli pārspīlēja, tik un tā zem 300 000 eiro tā noteikti nemaksāja. Man pašam ir bijusi laime to kolekciju redzēt, un es pat ieskenēju tās banknošu kopijas. Atsevišķas banknotes var maksāt ap 20 000 eiro.

Kāda gan ķīnietim interese pirkt Latvijas banknošu kolekciju?

Latvijas nauda pasaules kolekcionāru vidū kotējas ļoti augstu. Uz viena pasaules banknošu kataloga vāka bija uzlikta mūsu vecā 500 latu naudaszīme. Re, man pašam šī banknote ir pilnīgi svaiga, gluži kā no paciņas, kas ir liels retums... Bet pasaules mērogā mūsu nauda ir ļoti pieprasīta, jo daudzi banknotes kolekcionē kā antikvariātu, kura vērtība pieaug. Vēl viens iemesls, kādēļ turīgi cilvēki mēdz kolekcionēt banknotes, – vajadzības gadījumā tās var ļoti viegli izvest no valsts. Tās nav ķīniešu vāzes vai gleznas. Vari kaut vai ielikt grāmatā, aizvest uz citu valsti un pārdot par lielu naudu. Turklāt krīzes apstākļos antikvariātam cena parasti nekrītas.

Ārzemju kolekcionāri parasti vairāk raugās uz to, kas ir vērtīgs un kas nav. Bet vērtīgs ir viss, kas izdots mazā tirāžā. Un mazām valstīm parasti ir maz izdotas naudas atšķirībā no lielām valstīm.

Tātad pēc šīs loģikas vērtīgākajai vajadzētu būt Monako naudai...

Apmēram tā arī ir! Pati vērtīgākā ir mazo koloniju nauda vai jauno valstiņu pagaidu nauda, kas izdota mazā sērijā. Viena no dārgākajām Latvijas banknotēm ir divdesmito gadu 20 latu naudaszīme jeb Sējējs, kas maksā ap 20 000 eiro. Kāpēc? Tāpēc, ka visā pasaulē ir saglabājušās tikai kādas 15 šādas banknotes. Tik reta tā ir tāpēc, ka apgrozībā tā bija burtiski vienu dienu. Drukāja to Anglijā, atsūtīja uz Latviju un izlaida lietošanā, taču jau pirmās dienas laikā saprata, ka banknote ir nekvalitatīva, jo locījuma vietā tai birst nost krāsa. Jau nākamajā dienā šīs banknotes tika atsauktas no apgrozības. Kolekcionāri lēš, ka apgrozībā tobrīd bija izgājušas ne vairāk kā 500 šādas banknotes; to var izsekot pēc numuriem, jo tālāk par 300. numuru nav redzēts. Mūsdienās praktiski visas atlikušās Sējēja banknotes ir apzinātas, kaut gan retu reizi parādās kāda jauna. Piemēram, viens Sējējs atradās kāda vecās paaudzes marku krājēja albumam aiz vāka aizbāzts.

Man brīžam šķiet, ka latviešiem ir kaut kādas problēmas ar pašapziņu un sevis cienīšanu. Mēs nez kādēļ ar savu vēsturi nelepojamies, un parasti tā mums beidzas ar 1940. gadu – atceramies tikai to, ko stāstījuši mūsu vectēvi. Bet, piemēram, vai mēs zinām, ka latvietis Rihards Zariņš cara laikā bija Krievijai zīmējis visas banknotes? Vai zinām, ka Krievija viņam piešķīrusi balvu par labāko 20. gadsimta pastmarku? Mēs zinām tikai to, ka Zariņš bija Latvijas Republikas pirmās naudas autors, taču visi citi viņa nopelni ir aizmirsti.

Rihards Zariņš tiešām cara laikā bija vadošais Krievijas naudas dizainers?

Jā, viņš izstrādāja Latvijas naudu un ģerboni. Līdz 1919. gadam viņš dzīvoja Pēterburgā un bija viens no galvenajiem vērtspapīru drukātavas tehniskajiem vadītājiem un dizaineriem. Viņš izstrādāja gan banknošu dizainu, gan pirmās cariskās pastmarkas, uz kurām bija Nikolaja II portrets; viņam bija personiska tikšanās ar caru. Vārdu sakot, visai ievērojama figūra Krievijas impērijā.

Juku laikos viņam bija jāizstrādā arī banknotes Krievijas Pagaidu valdībai un Ļeņina boļševiku valdībai. Un ar to laiku saistās viens ļoti interesants stāsts. Ja mēs paskatāmies uz tā laika Krievijas naudu, tad varam redzēt, ka banknošu fonā ir svastika. Sākumā daudziem likās, ka Zariņš kā latvietis ir krievu naudaszīmēs ielicis mūsu ugunskrustu. Taču vēlāk izrādījās, ka tā īsti nevarētu būt, jo uz tām pašām banknotēm dziļumā redzamas arī budistu zīmes, kam ar latviešiem nav nekāda sakara. Pirms vairākiem gadiem sāku to pētīt un noskaidroju, ka Zariņš bijis draugos ar lielo Tibetas pazinēju Nikolaju Rērihu, kurš tajā laikā arī atradās Pēterburgā. Un tad man ienāca prātā: vai tikai viņi abi (jo Rērihs arī nodarbojās ar naudaszīmju dizainu), vakaros vīnu kopā dzerot, nav izdomājuši ielikt banknotēs budistu zīmes?

Tomēr izrādījās, ka viss bijis pavisam citādāk. Proti, Rihards Zariņš vēl cara laikā bija dizainējis naudu Mongolijai, un šie budistu raksti bija paredzēti šai mongoļu naudai. Kad caru gāza un pie varas nāca Pagaidu valdība, tai ātri vajadzēja savu naudu, un tā paņēma jau gatavās mongoļu skices un pa virsu uzdrukāja savus uzrakstus. Tas gan nav vienīgais mistiski interesantais stāsts par Rihardu Zariņu.

Kādi stāsti vēl ir?

Uz vienas no pirmajām Latvijas Pagaidu valdības 500 rubļu banknotēm, kas izdotas 1920. gadā, ir sešstaru zvaigzne. Es vairākiem kolekcionāriem prasīju, kādēļ tā, bet viņi pat nebija šo niansi pamanījuši. Pats sāku meklēt, kādēļ Rihards Zariņš banknotē izmantojis šādu simbolu. Protams, pirmā doma, kas nāk prātā, – tā ir Dāvida zvaigzne, tātad kaut kāda saikne ar ebrejiem. Izpētīju, vai tajā laikā mums pie teikšanas nav bijuši kādi ebreju baņķieri, kuri šādi mēģinājuši nodot kādu slēptu vēstījumu.

Pavēstīt, ka viņi ir visur!

Apmēram tā, jo uz banknotēm parasti ir daudz dažādu simbolisku vēstījumu, kuriem vienkāršs cilvēks vispār nepievērš uzmanību. Tomēr tolaik naudu mums drukāja angļi, tātad ar vietējiem ebrejiem nekādas saistības nevarēja būt. Tātad šī versija bija jāatmet.

Vecie kolekcionāri, kuri banknotes allaž ir ļoti detalizēti aprakstījuši, par 100 un 500 rubļu naudaszīmēm ir piezīmējuši tādu tekstu – “mākslinieki patvaļīgi ir ievietojuši sešstaru zvaigzni”. Patvaļīgi ievietojuši! Turklāt 100 rubļus zīmēja cits mākslinieks, un jāņem arī vērā, ka tās bija lielākās banknotes, kuras parasts cilvēks nemaz tik bieži rokās neturēja. Kādēļ tieši tajās ir sešstaru zvaigznes? Jo katrs simbols taču māksliniekam ir kaut kā jāpamato!

Sākām pētīt citus Riharda Zariņa tā gada darbus – vērtspapīrus un pastmarkas. Un arī lielā daļā tā gada marku viņš ir izmantojis sešstaru zvaigzni! Pēc visa spriežot, pats viņš tam nav pievērsis īpašu uzmanību; vienkārši tobrīd viņam kaut kādu iemeslu dēļ šis grafiskais elements ir paticis. Zinot, ka viņš bija liels folklorists un Latvijas patriots, atliek domāt, ka acīmredzot tobrīd viņam šī zvaigzne ir likusies, tā teikt, modīga. Pagaidām citu izskaidrojumu man nav izdevies atrast.

Kuras banknotes tavā kolekcijā ir vērtīgākās?

Es specializējos uz banknotēm, kas bijušas apgrozībā Latvijas teritorijā. Taču ne visas banknotes, kas ir dārgas, ir arī retas. Piemēram, mūsdienu 500 latu banknote tagad maksā ap 1000 eiro. Taču tā nepavisam nav reta. Latvijas laiku 25 latu banknoti ar Krišjāni Valdemāru es gadiem ilgi nevarēju atrast labā stāvoklī, bija pieejamas tikai saburzītas. Un Valdemārs labā stāvoklī ir reta un dārga banknote. Jau pieminētais Sējējs būs dārgs jebkādā stāvoklī, jo tā ir fantastiski reta banknote.

Jāņem vērā, ka banknotes stāvoklis parasti ir galvenais vērtēšanas faktors; ja banknote būs kā jauna, to viegli varēs pārdot ārzemju kolekcionāriem. Nākamais faktors ir retie izdošanas gadi. Un tālāk jau nāk specifiskāki kritēriji. Piemēram, kolekcionārs grib savākt banknotes ar visiem bankas prezidentu parakstiem vai konkrētiem sērijas numuriem.

Ļoti augstu tiek vērtētas brāķētas banknotes. Man, piemēram, ir dažas brāķa eiro banknotes – tādas nekur neredzēsiet! Jo brāķi drukātavā uzreiz iznīcina.

Un kā tu pie tām tiki?

Droši vien kāds naudas drukātavas darbinieks paklusām tās ir iznesis, zinādams, ka kolekcionāru aprindās šādām banknotēm ir liela vērtība. Tālāk jau defektīvās banknotes cirkulē kolekcionāru vidū. Es savējās nopirku e-bay.

Tieši tāpat kolekcionāru vidū vērtīgas skaitās banknotes ar sekojošiem kārtas numuriem. Tā vienkārši pie tādām tikt nav iespējams, un kolekcionāri cenšas draudzēties ar bankas vai drukātavas darbiniekiem, lai kaut kā dabūtu īpaši retos eksemplārus.

Kāda gan interese var būt vākt pilnīgi vienādus pieclatniekus, kuriem atšķiras tikai sērijas numuri?

Man, piemēram, pieclatnieki ir gan pa gadiem, gan ar pēdējā metiena visiem sēriju burtiem. Ir arī eksotiskas kombinācijas, piemēram, kad kārtas numuri mainās ne tikai uz simtiem, bet arī uz tūkstoti – 999 un 1000. Sākumā es smējos par kolekcionāriem, kuri vāc burtiņus, taču laika gaitā kaut kā pats līdz tam nonācu. Kad esi savācis pamata kolekciju, tad sāc skatīties apkārt un meklēt kaut ko vairāk – tā arī tiku līdz burtiem un sērijas numuriem.

Protams, latus ar īpašajiem numuriem es sāku vākt jau tad, kad zināju, ka būs naudas reforma un tie pazudīs no aprites. Kad kļuva zināms, ka pāriesim uz eiro, kolekcionāru aprindās uzreiz sākās liela rosība, vācot sēriju komplektus, jo bija skaidrs, ka drīz tos vairs nebūs iespējams dabūt. Vienu sērijas komplektu es dabūju, stāvot pie bankomāta, kur bija ielādētas svaigas banknotes, un gaidīju, kad tas izdos to, ko man vajag. Gandrīz kā loterijā. Tā akcija ilga veselu nedēļu, kamēr atradu īsto bankomātu!

Patiesībā jau tā tikai liekas, ka lati mums bija nesen un tos ir viegli atrast. Pirmo sēriju banknotes no deviņdesmito gadu sākuma labā stāvoklī atrast ir ļoti grūti, jo tās vienkārši ir nolietojušās. Īpaši jau mazā nomināla naudaszīmes, kas vairāk apgrozījās pa rokām.

Ja izdodas atrast pareizo sēriju un numurus, tad tādas banknotes skaitās dārgākas?

Tādas banknotes uzreiz maksā trīsreiz dārgāk. Ir arī tādi pieclatnieki, kas maksā 300 un 500 eiro. Tie ir tā sauktie replacement jeb banknotes, kas piedrukātas iznīcināto vietā. Katru gadu tiek izdotas banknotes ar noteiktiem sērijas numuriem, bet tos piecīšus, ko banka saņēma atpakaļ saplēstus vai sabojātus un norakstīja, attiecīgā skaitā piedrukāja klāt ar sērijas numuru AZ. Pēdējiem gadiem šos piedrukātos AZ sērijas piecīšus var diezgan viegli dabūt, man arī tāds ir, taču 1992. gada AZ sērijas piecītis pat sliktā stāvoklī maksā ap 500 eiro. Bet tādi, cik zinu, saglabājušies tikai divi. 1996. gada AZ sērijas piecītis maksā 300 eiro – man nesen tādu piedāvāja. It kā tikai divi burtiņi – bet tie uzreiz piešķir banknotei pavisam citu vērtību.

Izklausās diezgan dīvaini. Parastam cilvēkam to laikam nesaprast...

Tas ir kā sportā – esi savācis pamatkolekciju, bet ko darīt tālāk? Kaut kā jau gribas audzēt savas kolekcijas vērtību, un tad sākas savdabīgs kolekcionāru fetišisms, meklējot konkrētas sērijas un burtus. Un tas, kas ir limitētā sērijā un rets, uzreiz ir dārgs. Zinu kolekcionārus, kuri specializējas tikai uz šādiem retiem variantiem, apzinoties to vērtību. Daži uz tā rēķina pelna, citi vienkārši investē. Jo neviens muitnieks taču nevar iedomāties, ka tāds vienkāršs piecītis ar sēriju AZ patiesībā ir krietni vērtīgāks, nekā izskatās!

Ko vēl tavai kolekcijai vajag? Sējēju?

Oi, par to es pat nesapņoju! Drīzāk es domātu par AZ sērijas 500 latu banknoti – zinu vienu vācu kolekcionāru, kas gatavs tādu pārdot...

www.jauns.lv



Komentāri

#1 fedja 2020-06-29 13:12:36 : Es arī krāju papīrā naudu, kas bija apgrozījumā Latvija. Daļa no kolekcijās nopublicētā manējā vietne libavabanknotes.com Ieinteresēts iegadāties tas banknotes, kas pagaidām nav kolekcijā.
#2 piča 2020-07-04 15:29:52 : Vēlos uzināt cenu 1992 gada 50 latu banknotei no paciņas.
#3 piča 2020-07-04 15:32:57 : Pirmais un pēdējais i AA burti.


Komentāru var atstāt gan kā viesis, gan kā reģistrēts lietotājs:
  • Ja vēlies ierakstīt ziņu kā viesis, ir nepieciešama derīga e-pasta adrese un segvārds.
  • Ja vēlies atstāt ziņu kā reģistrēts lietotājs, ir nepieciešama derīga e-pasta adrese, parole un segvārds.